Svētki Grieķijā

Grieķijā svin ne tikai valsts, bet arī reliģiskos svētkus, no kuriem visnozīmīgākie ir pasludināti par valsts brīvdienām. Tie ir Ziemassvētki, Kristus Kristīšanas diena, Lieldienas, Dievmātes Aizmigšanas diena, Svētā Dmitrija diena, Svētās Trīsvienības diena. Svinēti tiek arī valsts svētki: Grieķijas Neatkarības diena, „Ohi” diena (oficiālā atteikšanās no savienības ar itāļu fašistiem) u.c.

Grieķijā visus reliģiskos svētkus svin pēc jaunā stila. Piemēram, Ziemassvētkus Grieķijā svin 25. decembrī, bet Krievijā – 13 dienas vēlāk – 7. janvārī. Tomēr dažās Grieķijas pilsētās ir baznīcas, kas pieturas pie vecā stila. Katra pilsēta svin sava aizbildņa dienu. Piemēram, Salonikos tā ir Svētā Dmitrija diena (26. oktobris). Visur Grieķijā svin arī mūsdienīgākus svētkus, tādus kā, piemēram, jaunatnes iemīļotā Visu Mīlētāju diena.

Grieķijas oficiālie svētki ir: 

1. janvāris – Jaungada diena
6. janvāris – Kristus Kristīšanas diena (Kristus Parādīšanās diena)
Kad Grieķijā runā par Ziemassvētku laiku, tiek domāts diezgan ilgs periods starp pašiem Ziemassvētkiem (25. decembris), 1. janvāri un Kristus Kristīšanas dienu (Fota - Teofānija, 6. janvāris). Šo dienu laikā, visās grieķu pilsētās un ciemos norisinās ļoti daudzi svētku pasākumi, kuru dvēsele ir gadsimtu ilgas Ziemassvētku paražas un tradīcijas. Ar dažām no tām mēs jūs ar prieku iepazīstināsim.

Jaungada paražas
Kaut arī galvenie ziemas svētki, protams, ir Ziemassvētki, Jaunā gada iestāšanās tiek atzīmēta tikpat plaši. Jau ir izveidojusies vesela paražu virkne, kas saistītas ar gadu miju. Šeit būs dažas no tām. Pēc kādas tradīcijas, tieši pusnaktī ģimenes galva iziet pagalmā un pret sienu sašķaida granātābola augli. Ja tā sēklas lidos uz pagalma visām pusēm, jaunajā gadā ģimene dzīvos laimīgi.
Grieķijā Jaungada vakarā īpašu nozīmi piešķir arī parastiem akmeņiem, kas paņemti kaut kur uz ielas vai pie avota. Jebkuram ciemiņam, kas ienāk saimnieku viesmīlīgajā mājā, jāmet akmens ar vārdiem: „Lai saimnieku bagātības ir tikpat smagas, kā šis akmens”.

Grieķijas Jaungada bildes

1. janvāris Grieķijā tiek svinēts kā visas tautas mīlētā Svētā Vasīlija piemiņas diena, kuru grieķu zemē godā tāpat kā Ziemassvētku vecīti. Viņam par godu pagatavo speciālu pīrāgu, ko nosauc viņa vārdā – „vasilopita”, tajā cepot paslēpj mazu sudraba monētiņu. Maizes kukuli sagriež Jaungada svinību laikā: tas, kuram trāpās monēta, būs laimīgs un veiksmīgs visu nākamo gadu. Šī paraža ir atnākusi uz Grieķiju no antīkajiem laikiem: kā Antīkajā Helladā, tā arī Senajā Romā pagatavoja saldumus un pīrādziņus, kuros slēpās „laimīgās monētiņas”. „Vasilopita” ar monētiņām decembra beigās tiek pārdotas visos Grieķijas veikalos, universālveikalos un maizes veikalos. Bet, protams, visgaršīgākie un vissmaržīgākie ir mājās gatavotie „Svētā Vasīlija piti”. 

„Vasilopitas” svinīgajā sagriešanas brīdī tiek veikts īpašs rituāls. Pirmais gabals ir Kristum vai Svētajam Vasīlijam. Tālāk – visiem ģimenes locekļiem pēc vecuma (pat tiem, kuru nav klāt). Ja monētiņa trāpās Kristum vai Svētajam Vasīlijam, par to baznīcā nopērk svētbildes lampiņu, kuru iededzina pie svētbilžu sienas. Ja monētiņa trāpās tam ģimenes loceklim, kurš nav klāt, par to nopērk sveci, iededzina to par godu Sv. Vasīlijam un lūdz viņam sargāt klāt neesošo, ka arī ātrāk atgriezt viņu ģimenē sveiku un veselu.

Jaungada rītā visi grieķi cer, ka pirmais satiktais cilvēks būs labs - tad gads paies laimīgi. Ja nu viņš ir ļauns un īgņa, nepiekāpīgs un ņurdētājs, darbi var noritēt nelāgi. 

Kristīšanas gaisma

Jaungada divpadsmit dienu svētki noslēdzas ar Kristīšanas vai Kristus Parādīšanās dienu („Fota” vai „Teofānija”). „Ta Fota” (no gr. „Gaisma”) nozīmē Gaismu, ko Kristus nesa pasaulei. Šajā dienā notiek ūdens iesvētīšana baznīcās. Tāpat, saskaņā ar paražām, šajā dienā mācītājs iemet krustu tuvākajā ūdenstilpē – upē, ezerā vai jūrā, un liels skaits peldētāju metās pēc tā. Uzskata, ka tam, kurš pirmais to pacels, veiksme vienmēr būs blakus. 

Leģenda vēsta, ka līdz pat Kristus Parādīšanās dienai visur pastaigājas velni, kas iznāk zemes virsū Ziemassvētku dienā, lai kaitētu cilvēkiem, un pazūd Kristīšanas dienā. Daudzos ciemos var satikt ķekatniekus, kas tēlo ļaunos garus.

Avotu „barošana”

Ziemassvētku priekšvakarā, pusnaktī, jaunas sievietes Kardica rajona grieķu laukos iet pie tuvākā avota, no kura ņem nedaudz „klusējošā ūdens”. To sauc par „klusējošo”, jo, ejot pie avota, visa ceļa garumā viņas nedrīkst bilst ne vārda. Viņas laiž pa avota ūdeņiem sviestu un medu, vēloties, lai dzīve nākamajā gadā būtu tikpat salda kā medus. Lai jaunā raža būtu bagāta, „baro” avotu ar dažādiem produktiem: maizes gabaliņiem, sieru, pupām un olīvām. Saka, ka tā meitene, kura pirmā atnāks pie avota, kļūs ļoti laimīga nākamā gada laikā. Noslēdzot rituālu, meitenes met savās krūkās lapas un pa trīs akmentiņiem un iet uz savām mājām, klusējot līdz tam brīdim, kamēr iedzers „klusējošo ūdeni”. Pēc tam ar to pašu ūdeni aplaista visus četrus mājas stūrus, bet akmentiņus paslēpj.

Kristīšanas dienas priekšvakarā visos Grieķijas rajonos tiek rīkoti skaļi un jautri karnevāli („Ragucarja”), kuri tiek rīkoti jau kopš sendienām. To dalībnieki ietērpjas visu iespējamo dzīvnieku tērpos un, zvaniņu apkrauti, staigā pa ciemiem un pilsētu ieliņām, dziedot satīriskas koļadkas. Gājienu noslēdz „līgavainis ar līgavu”, bet pēc viņiem – „svētais tēvs”, kas padzen visus Ziemsvētku laika ļaunos garus.

Bildes no grieķu karnevāliem

Kristīšanas dienā katrā pilsētā, pēc ūdens iesvētīšanas, Metropolīts vai mācītājs met ūdenī krustu. Drosmīgie, kas nebaidās no aukstā ūdens, metās tajā, cerībā dabūt krustu ārā. Tas laimīgais, kuram pirmajam tas izdosies, līdz vakaram staigās no mājas uz māju, lai nodotu cilvēkiem šo svētku svētību.

Tasas salā Ziemassvētku vakarā visa ģimene sēžas apkārt degošam kamīnam. Tālāk no kamīna izgrābj ogles, saliek tās apkārt un katrs klātesošais met tiem virsū olīvkoka zara lapiņas, iedomājoties vēlēšanos. Tas, kura lapiņa pēc iespējas vairāk saritināsies, būs laimīgais – viņa vēlēšanās piepildīsies.

Kavala pilsētas apvidū ir tradīcija Jaungada pirmajā dienā gaidīt ciemos mazuļus, kuri staigā no mājas uz māju, ieejot katrā no tām ar labo kāju un vēlot laimi un labumu visiem tās iemītniekiem. Par to bērniņus dāsni pacienā ar saldumiem un dāvanām.

Diezgan daudz interesantu Ziemassvētku tradīciju ir arī Krētas salā. Vissenākā no tām ir sivēna pagatavošana, kuru nokauj Ziemassvētku priekšvakarā. Viņa gaļa arī ir Ziemassvētku galda galvenais ēdiens. Sivēnu nokauj Desmit Svēto dienā. No šīs gaļas gatavo desas un citus ēdienus, kā arī „omafies” (ar rīsiem, rozīnēm un aknām pildītās zarnas) un uzkodas no cūkas taukiem, kuras pēc tam ēd kopā ar maizi.

Ir vēl viena vietējā tradīcija – dot „Hristopsomo” - Kristus maizes – gabaliņus arī dzīvniekiem, lai arī viņi būtu svētīti Jaunajā gadā. Savukārt pirmajā Jaungada dienā saimnieces laukos iet pie avotiem (vai arī mūsdienās – attaisa krānu) un atkārto: „Kā tek šis ūdens, tā lai tek labums manā mājā”. Tad viņas atnes mājās akmentiņu un saka: „Cik stiprs ir šis akmens, tik stipra lai ir arī mana māja”. Bērniņi Krētā Jaungadā saņem „labu roku” – naudu no saviem vectētiņiem un radiniekiem, kuri tādā veidā gluži kā garantē viņiem aizbildniecību. Pirmajam ēdienam, apēstam pirmajā janvārī, jābūt saldā „bugaci” gabaliņam (kārtainās mīklas pīrāgs ar dažādu pildījumu).

Kā redzams, Jaungada sagaidīšanas tradīciju Grieķijā ir ļoti daudz. Tās ir ļoti daudzveidīgas un savdabīgas kā pati Hellada. Lai labāk sajustu svētku noskaņu, kas šajās dienās valda valstī, vienkārši vienreiz iegriezieties šeit Ziemassvētku priekšvakarā. Visus ar gaišu dvēseli un tīru sirdi atnākušos, Grieķija atradīs, ar ko iepriecināt un apdāvināt!

25. un 26. decembris Grieķijā – oficiālās brīvdienas. Mazpilsētu un ciemu iedzīvotāji saglabājuši savas senās tradīcijas līdz šim laikam, bet lielpilsētu iedzīvotāji svin Ziemassvētkus kā laicīgus svētkus. 

Pagātnē Ziemassvētku svinēšanu grieķi sāka pēc Ziemassvētku gavēņa, kas sākās 40 dienas pirms gaišo svētku dienas. Ticīgie šajā laikā neēda dzīvnieku izcelsmes produktus – gaļu, piena produktus, olas. Arī šodien daudzi turpina ievērot gavēņa tradīciju. Tā vai citādi, bez izņēmuma visas grieķu saimnieces pirms Ziemassvētkiem rūpīgi sakopj māju un pagatavo tradicionālos svētku saldumus – smaržīgos cepumus „melomakarona” un „kurabjedes”, kas mazuļiem asociējas ar šīm burvīgajām dienām un dāvanu gaidīšanu no Svētā Vasīlija - grieķu Ziemassvēku vecīša.

Mūsdienu grieķi var pamieloties ar šiem gardumiem jebkurā ziemas svētku dienā, savukārt pagātnē „melomakarona” bija domāta tikai Ziemassvētkiem, bet „kurabjedes” – pirmajam janvārim (Protohronia).

Pagājušajos gadsimtos un gados, katra ģimene, kas dzīvoja laukos, Ziemassvētkiem „audzēja” speciālo sivēnu, kura liktenis bija kļūt par galveno Ziemassvētku galda ēdienu. Tītara gaļa, daudzos mūsdienu Grieķijas reģionos veiksmīgi ir aizvietojusi cūkgaļu, kas, neapšaubāmi, samazināja bez tā jau bagātīgā Ziemassvētku galda ēdienu kaloriju daudzumu.

Mūsdienās, Grieķijā, tāpat kā visā pasaulē, Ziemassvētkiem pērk un rotā „Ziemassvētku kokus” – egles (īstās un mākslīgās). Kā likums, mājas sāk rotāt vairākas dienas pirms Ziemassvētkiem, lai šis skaistums priecētu acis un dvēseli līdz pat Kristīšanas dienai. Pēc dažu vēsturnieku pētījumiem, vēl antīkajos laikos, Helladas kalnu rajonu iedzīvotāji, izrotāja kokus ar svecēm par godu Saules dievam Mitram.

Bildes no Lieldienu svētkie

Turpretī Krētas salā šī tradīcija agrāk nepastāvēja. Arī citos Grieķijas reģionos Jaungada koka funkciju pildīja ar mirdzošām liesmiņām rotāti mazi kuģīši. Ļoti efektīgi izskatās tādi svētku kuģi arī šodien, īpaši, ja tie ir izvietoti jūras krastā, kā, piemēram, Salonikos: te, galvenajā pilsētas laukumā, ik gadu „izaug” vesels Ziemassvētku kvartāls, kura centrā – izrotātā egle un kuģis. Mazus, ar virtenēm izrotātus kuģus uzstāda arī blakus mājas ieejas durvīm. Iekšā ievieto zelta izstrādājumus vai monētiņas kā bagātības un labklājības simbolu nākamajā gadā. Tāda mīlestības pret jūras tematiku nav nejauša, jo grieķi daudzu tūkstošgadu laikā nodarbojās ar zvejniecību un bija teicami jūrnieki.

Starp citu, daudzās Ziemeļgrieķijas lauku mājās egles joprojām neizrotā. Svētku nozīme ir arī skujkoku un olīvkoku zariem jeb malkai. Tās sauc „hristoksilo” (Kristus koks): uzskata, ka ar tādām pagalēm pavarda siltums sasilda ne tikai māju, bet arī aukstu alu, kur piedzima Jēzus bērniņš. Iedzīvotāji cenšas uzturēt uguni kamīnos līdz pat Kristīšanas dienai. Grieķi tic, ka tas aizdzen ļaunos garus un attīra māju. Pirms uguns iekuršanas, dūmvadu un kamīnu rūpīgi iztīra no svilumiem un pelniem – uzskata, ka kopā ar netīrumiem no mājas tiek izmests viss ļaunais un nelabais. Bieži ugunī met zāles, kas aizdzen „velnus” - isopu un asparāgus.

Grieķu leģendās mīt viņu pašu izdomātie, ļaunie Ziemassvētku gari, kuru vidū „kalikancaros”– ļaunprātīgi elfi ar nepatīkamu izskatu, kuri pēc Ziemassvētkiem, 12 dienu laikā, ienes mājās haosu. Aizsardzību pret gariem sniedz degošs vīraks vai neliels dāvinājums. Tāpat daudzās ģimenēs nelielu koka krustu izrotā ar baziliku un iemērc to plakanā bļodā ar ūdeni. Pēc ticējuma, pēc šīs procedūras ūdens kļūst svēts, tad ar to apšļaksta mājas stūrus, lai aizbiedētu ļaunos garus. 

„Hristopsomo”, Kristus maize

Kristus maizes pagatavošanas tradīcija joprojām tiek diezgan plaši piekopta, taču ne visur Grieķijā. „Hristopsomo” pagatavošana prasa lielu uzmanību un godbijīgu attieksmi. Tas tiek cepts Ziemassvētku priekšvakarā, tā pagatavošanai tiek izmantots īpašs raugs no kaltētā bazilika. Receptes ir dažādas, bet vienmēr uz maizes uzzīmē krustu. Tāpat tā var būt ar kaut ko izgreznota. 

Ziemassvētku dienā pie svētku galda, ģimenes galva ņem Kristus maizi, uzzīmē uz tā krusta zīmi un, sadalot to, izdala gabaliņus visiem ģimenes locekļiem un ielūgtajiem. Tas simbolizē to Svētā Vakarēdiena brīdi, kad Kristus, sadalot maizi, izdalīja to mācekļiem, paveicot Pirmo Sakramentu.

Koļada, Koļada...

Galvenie Ziemassvētku svinību pavadītāji Grieķijā ir „kalandas” – manāma līdzība ar koļadkām. Ziemassvētku priekšvakarā sapulcējas bērniņu pūlis, kuri apiet visas mājas ar dziesmām, dejām un laba vēlējumiem. Muzikālo pavadījumu rada mazi, metāliski trijstūrīši un mālu bundziņas. Aizkustinātie ciema iedzīvotāji par pateicību sniedz viņiem saldumus vai monētas. 

Koļadkas – tautas dziesmas, kas izveidojušās gadsimtu gaitā. Tā, visā Grieķijā mēs satiekam vienas un tās pašas koļadkas, ar reģionālām niansēm, kuras tautas daiļradē ienes dažādi izpildītāji ar patiesi poētisku talantu. Sv. Vasīlijs Jaungada koļadkās bieži tiek attēlots kā zemkopis. Ļoti zīmīgas ir koļadkas, ko izpilda mazajos Krētas ciemos, Lībijas jūras krastos.

Kā jau visur, Grieķijā Ziemassvētku priekšvakars tiek uzskatīts par laiku, kad ļaunie gari īpaši aktivizējas. Un te katra valsts reģiona iedzīvotājiem ir savas tradicionālās receptes, kā stāvēt pretī tumšajiem spēkiem: vieni piekarina pie durvīm melnu krustu un sadedzina kamīnā vecas kurpes, citi noslacina ar svēto ūdeni visus mājas stūrus, bet daži cenšas „pielabināt” ļaunos garus, ievietojot dūmvadā cūkgaļas kaulus vai pat desas. Pēc nostāstiem, tumšie spēki nomierinās tikai pēc Kristīšanas. Teiksmas par monstriem-kropļiem īpaši tiek kultivētas Mani apvidū, kas atrodas Peloponesas pussalā.

Ziemassvētku galds grieķu tradīcijās

Pievērsīsim īpašu uzmanību grieķu tradicionālajam galdam, jo tā ēdieni ir atsevišķas sarunas vērti! Te visur gatavo kāpostu tīteņus, dažādus ēdienus no cūkgaļas un jēra gaļas. Cepta tītara gaļa ar rīsu, subproduktu, kastaņu, rozīņu vai riekstu pildījumu, tikai nesen kļuva par Ziemassvētku galda rotājumu. Bieži viesi uz galda var būt arī mežacūkas gaļa, kā arī zaķa gaļa. Arī sālījumi ir grieķu mīlēti: viņi marinē dārzeņus, visbiežāk kāpostus, ko pārdod kopā ar cāļa gaļas gabaliņiem. 

Saldumu izvēle ir diezgan plaša. Tos gatavo saimnieces uzreiz pēc svētku dievkalpojuma baznīcā. Pārsvarā tie ir dažādi cepumu veidi: medus, ar riekstu pildījumu, līdzīgi žagariņiem un citi. Grieķu vecmāmiņas saka, ka Ziemassvētku saldumi „pasaldinās jaundzimto Kristu”. Ziemassvētku tradicionālā saldā kviešu putra un sviesta pīrāgi papildina cukura ēdienu klāstu. Dažos rajonos ir savi īpašie gardumi. Piemēram, pašā Minas apvidū populāras ir „tiganites” – cepta formas mīkla, ko kulināri pagatavo sievietes un vīrieša silueta veidā. Gatavos gardumus ēd „uz laimi”.

Citi svētki:
14. februāris, Visu Mīlētāju diena – gada visromantiskākos svētkus - Visu Mīlētāju dienu - grieķi atzīmē ar tādu pašu prieku kā savus nacionālos svētkus. Sirsniņās un sarkani-rozā mīlestības nokrāsās jau ilgi pirms 14. februāra, sāk izrotāt grieķu kafejnīcas, klubus, veikalus, dzīvokļus un pagalmus. Un vai gan var būt savādāk zemē, kur paši Olimpa dievi, pēc nostāstiem, „rādīja piemēru” ar gatavību mīlas avantūrām? Atzīmējiet šos svētkus Grieķijā un jums pavērsies jaunas mīlestības nokrāsas un jaunas sajūtas!
Tīrā pirmdiena – pirmā Lielā gavēņa diena pēc Masļeņicas.
25. marts – Neatkarības diena, vislielākie nacionālie svētki. Šajā dienā, 1821. gadā, sākās nacionālās atbrīvošanas cīņas pret osmaņu jūgu.
Lieldienas. Lieldienu pirmdiena – brīvdiena.
1.maijs – Darba svētki. Tāpat tos svin kā Ziedu svētkus.
9. maijs – Mātes diena
Svētā Gara diena
Piecdesmitnieces svētki (50. diena pēc Lieldienām)
15. augusts – Dievmātes Aizmigšanas diena
28. oktobris – „Ohi” diena, nacionālie svētki. 1940. gadā, šajā dienā grieķu tauta atbildēja ar pārliecinātu „nē” fašistiskās Itālijas ultimātam, kas pieprasīja sniegt tai vairākus stratēģiskos punktus Grieķijas teritorijā.