Grieķijas vēsture

Diženās Helladas vēstures sākumi ir meklējumi sensenos laikos: tai ir ap četriem tūkstošiem gadu. Nenoliedzami, grieķu civilizācijai ir liela nozīme visas mūsdienu pasaules veidošanā. Pasaules māksla, zinātne, filozofija un valodas ir cieši saistītas ar Grieķijas kultūru un vēsturi.

Nosacīti Grieķijas vēsturi var sadalīt vairākos etapos, sākot ar mīnojiešu laikmetu, kad, pēc senatnes liecībām, Krētas salā radās grieķu civilizācija.

Mīnojas laikmets

Krētas sala (2800. – 1500. g. p.m.ē.)
Grieķijas un grieķu civilizācijas vēsture sākas Krētas salā aptuveni VI. gadsimtā p.m.ē., neolīta laikmetā. 
Grieķijas izdevīgais ģeogrāfiskais izvietojums (tirdzniecības un jūras ceļu krustojumā), neapšaubāmi ir viens no noteicošajiem tās kultūras un vēsturiskās attīstības, kā arī civilizācijas, kura joprojām apbrīno ar savu varenumu un eleganci, rašanās faktoriem. 

Ievērojami, ka tieši sievietes nodrošināja tik strauju Krētas kultūras attīstību un uzplaukumu mīnojiešu laikmetā. Tajos laikos, pirms vairāk kā 4 tūkstošiem gadu, Krētā sieviete ieņēma īpaši augstu stāvokli sabiedrībā, kas turpmākajos patriarhāta gadsimtos izzuda. Krēta neatlaidīgi attīstīja tirdzniecības un kultūras sakarus ar saviem kaimiņiem: Kiklādu salām, kontinentālo Grieķiju, Ēģipti, Mezopotāmiju un Sīriju. Šajā periodā dzīves attīstības līmenis kontinentā ievērojami atpalika no Krētas. Par kultūras centriem tolaik kļuva Mikēnas un Tīrinta, izvietotas Peloponesas pussalas dienvidos, kas atkārtoja un dublēja mīnojiešu Krētas sasniegumus.
No pirmā civilizācijas pastāvēšanas etapa grieķi cieta no stihiju ietekmes, bet Grieķijas vēsture uz visiem laikiem savijās ar jūras spēku, ar jūru. Aptuveni 1500. g. p.m.ē., netālu no Krētas salas (Santorīni salas tiešā tuvumā) notika spēcīga zemestrīce, kas izsauca neatgriezenisku Krētas civilizācijas sabrukuma procesu. 

Ahaju laikmets (1400.-1100. gados p.m.ē.)
Aptuveni 1400. g. p.m.ē. Peleponēsas pussalā ienāca un asimilējās ahaju ziemeļu ciltis (ahajieši). Līdz pat mūsdienām norisinās strīdi par viņu izcelsmi. Pēc vienas versijas, viņi ir Ziemeļgrieķijas grieķu tauta, pēc citas – ciltis, atnākušās no Centrāleiropas. Jebkurā gadījumā, ir pierādījumi, ka tieši ahajieši atnesa līdzi Olimpa dievu pagānisma kultu un jaunus kultūras elementus.
Tā rezultātā Mikēnas būtiski pastiprināja savu ietekmi un kļuva par spēcīgāko lielvalsti visā Vidusjūras reģionā. Tas bija īsteni leģendārs periods, par kuru daudz kļuva zināms pateicoties Homēra eposiem un daudzajiem mītiem par Senās Grieķijas varoņiem un dieviem.

Par kulminācijas momentu ahaju perioda vēsturē, neapšaubāmi, kļuva Trojas karš, kas bija pirmais solis tās iegrimšanai aizmirstībā.
Helēnas stāsts, ko sīki ir aprakstījis Homērs, noveda pie visas grieķu pasaules sabrukuma un daudzus gadus ilgušā kara sākuma.
Varenās Mikēnu civilizācijas spēki bija tik ļoti izsīkuši, ka tā nevarēja pretoties pusmežonīgu doriešu ziemeļu cilšu, kurus toreiz sauca par „apaļgalvjiem”, iebrukumiem. Aptuveni 1100. gadā laikmets piedzīvoja pagrimumu.

Homēra periods
Doriešu izcelsme joprojām ir vēstures noslēpums. Pēc leģendas viņi bija Hērakla pēcteči.
Šis miglainas periods bija viens no sarežģītākajiem Grieķijas vēsturē. No sākuma, pēc doriešu cilšu iebrukuma, valsts nostājās uz degradācijas ceļa, bet jau drīz, pakāpeniski sāka „uzņemt apgriezienus”, sintezējot no Mikēnu, Krētas, ahaju, aziātu un doriešu kultūrām pavisam jaunu civilizāciju.
Šajā periodā formējas grieķu valoda. Tieši šajā laikā Homērs radījis savas nemirstīgās poēmas, piepildot tās ar visām sava laikmeta krāsām.

Arhaiskais periods
Šim laikam ir raksturīga intensīva valsts ekonomikas, kā arī tās kultūras un mākslas attīstība. Visā Grieķijas teritorijā aug pilsētvalstis - polisas, bet pa visu Vidusjūras reģionu – grieķu kolonijas. Turklāt, laikmets ir saistīts ar ievērojamām pārmaiņām politiskajā sistēmā.
Par spožu tā laika notikumu kļuva Peloponēsas savienība, kuras priekšgalā bija Sparta, pazīstama ar saviem stingrajiem spartiešu dzīves likumiem, kas arī bija par pamatu tās augstajam stāvoklim starp citām polisām.
Cīņa par līderību starp Atēnām un Spartu attīstījās tālāk Klasiskajā periodā.

Klasiskais laikmets
Klasiskais periods Grieķijas vēsturē sākas ar 20 gadu ilgu karu ar persiešiem, kas sākās 500. gadā p.m.ē. Tikai pateicoties Atēnām, kas radīja jūras savienību un uzņēmās vadību cīņā ar persiešiem, Grieķijai izdevās pavisam uzvarēt šajā cietsirdīgajā karā.

Pakāpeniski Atēnas nostiprina savus spēkus, kas ļauj pilsētas iedzīvotājiem izmantot svarīgus resursus varenu šedevru radīšanai. Labākie gleznotāji-meistari, arhitekti un skulptori tiek aicināti uz Atēnām, lai īstenotu Perikla plānu – pārvērst pilsētu „mākslas darbā”. Turklāt, straujiem tempiem attīstās zinātne, māksla un filozofija. Šo laiku pelnīti var uzskatīt par Atēnu „zelta laikmetu”.
Protams, tādi apstākļi neapmierināja Spartu, kas arī bija par iemeslu Peloponēsas kara sākumam 431. gadā p.m.ē., kas beidzās pēc 27 gadiem ar pilnīgu Atēnu sagraušanu. Kara rezultātā Sparta kļuva par visvarenāko polisu Grieķijā, uzspiežot citam pilsētām savu militāro likumu ievērošanu. Un tikai Grieķijai apvienojoties, līdz ar Maķedonijas hegemoniju, savstarpējās cīņas sāka pierimt. Tā, 337. gadā p.m.ē., Grieķija tika apvienota Maķedonijas impērijā

Pēc Filipa II noslepkavošanas, valdnieka vietu ieņēma viņa dēls – Aleksandrs, kas 9 gadu laikā izveidoja spēcīgu impēriju. Viņa galvenais mērķis bija uz visiem laikiem pārtraukt daudzus gadus ilgušos karus starp Grieķiju un Persiju. Cerot uz miera izlīgumu, viņš apprecēja persiešu princeses – Grieķijas ienaidnieku meitas. Aleksandra daudzo uzvaru panākumi, par kuriem sacerēja leģendas, sagrozīja viņam galvu. Viņš pasludināja sevi par dievu Zevu-Amonu un negribēja apstāties pie paveiktā. Taču ilgie cīņu gadi novārdzināja viņa armiju un izsauca neizpratnes vilni kā kareivju, tā arī citu Aleksandra sabiedroto vidū. Aleksandrs nomira 33 gadu vecumā, tā arī neatstājot pēcnācējus.

Hellēnisma periods
Aleksandra nāve ievērojami paātrināja varenās valsts sabrukumu, kas tāpat jau bija sācies.
Aleksandra armijas karavadoņi sadalīja impēriju savā starpā: Grieķija un Maķedonija tika Antiparam, Trāķija – Lisimaham, Mazāzija – Antigonam, Babilonija – Selevekam, Ēģipte – Ptolemajam.
No jauna drauda – romiešu agresoriem – 148. gadā p.m.ē. pirmās krita Maķedonija un Grieķija, bet visilgāk iebrucējiem pretojās Ptolemaja valstība Ēģiptē, kas noturējās līdz 30. gadam p.m.ē.

Romas periods
Interesanti, ka dažus gadsimtus pirms romiešu iebrucēju atnākšanas, grieķu valdnieki paši sauca Romas atbrīvotājus.
Analoģiski krievu valdniekiem, kas „izmantoja” Zelta Ordu kā karaspēku savstarpējām cīņām, grieķi griezās pie romiešu leģionāriem. Par ko, protams, arī samaksāja, kad romiešu karaspēki ieņēma Grieķiju un Maķedoniju, pasludinot par provinces izveidošanu šajā teritorijā, kurai jāpakļaujas Romas vietvaldim.
Tieši romieši kļuva par grieķu kultūras glabātājiem, aiznesot to līdz mūsdienām. Romas arhitektūras elementiem neapšaubāmi piemīt Senās Grieķijas meistaru darbiem raksturīgās īpašības. Kā vairākums lielo civilizāciju, Romas civilizācija pašiznīcinājās tās bezdarbīgā, tukšā dzīvesveida, korupcijas un alkatības dēļ.

Bizantiešu periodu var raksturot kā kristīgo tradīciju formēšanās periodu, ar ļoti daudzu baznīcu un klosteru celtniecību visas valsts teritorijā. Pastiprinās baznīcas ietekme uz sabiedrisko dzīvi un politisko sistēmu. Justiniāna I laikā Bizantijas impērija sasniedz savas attīstības virsotnes, kļūstot par visvarenāko Vidusjūras valsti. Pastāvot līdz 1453. gadam, varenā civilizācija krita zem turku iebrucēju spiediena, pārejot Osmaņu impērijas varā.

Osmaņu periods Grieķijā tiek uzskatīts par vienu no vissarežģītākajiem tās vēsturē. Neskatoties uz to, ka turki atstāja grieķiem ticības brīvību, grieķu tauta nekad nepārtrauca cīnīties par savu patstāvību. 

Revolūcija
Par revolūcijas sākuma datumu uzskata 1821. g. 25. martu. Vadošo lomu tajā nospēlēja pareizticīgā baznīca, patriarha paceļot revolūcijas karogu. Pēc smagu un nežēlīgu cīņu gada, Nacionālā sapulce pasludināja Grieķijas neatkarību. Tomēr valsts iekšējās nesaskaņas noveda pie Pilsoņu kara 1823.-1925. g. Pēc 2 gadiem, 1927. gadā, Nacionālā sapulce ievēlēja pirmo Grieķijas prezidentu, bet Krievija, Anglija un Francija kļuva par Grieķijas autonomijas statusa garantiem.
1830. gadā, saskaņā ar noslēgto Adrianopoles miera līgumu, Turcija atzina Grieķijas valsts neatkarību.

Jaunie laiki. Periods no 1830. līdz 1922. gadam Grieķijā tiek uzskatīts par par nemieru un politisko nekārtību laiku. Vadošo pasaules valstu ietekmē, kas sekmēja ilgi gaidītās brīvības iegūšanu, Grieķija bija spiesta ieklausīties to viedoklī. Tā, 1862. gadā, par Grieķijas prezidentu kļūst Georgs I, Dānijas princis, kuram pateicoties, valstij tika atgrieztas Jonijas salas, Tesālija, Epīra daļa. 

XX gadsimta sākumā, Balkānu kara gaitā 1912.-13. g., Grieķiju vēlreiz sagaidīja vēsturiskās teritorijas paplašinājums, kad tai tika pievienotas Egejas jūras salas, Krēta, Epīra un Maķedonija, bet pēc Pirmā Pasaules kara noslēguma Grieķija saņēma Izmiru un Frakiju.
1922. gads iezīmējās ar tā saucamo „Mazāzijas katastrofu”, kad Grieķijai nācās aizmirst par saviem plāniem atbrīvot Mazāzijas daļu (gar piekrasti) no turku valdīšanas un par bijušās slavas atgriešanu.

Mūsdienas
Viena no galvenajām šī perioda problēmām kļuva liela bēgļu skaita ierašanās no Mazāzijas, kas sasniedza patiesi neticamus apmērus.
1940. g. oktobrī itāļu fašisti iebruka Epīrā, bet tika sakauti. Vienlīdz smagi nācās izcīnīt uzvaru pār vācu fašistiem iebrucējiem, kas okupēja Grieķiju 1941. gadā. Tautas atbrīvošanas armijai, ar komunistiem priekšgalā, 1944. gadā izdevās atbrīvot Grieķijas kontinentālo daļu no fašistu iebrukuma.
1946.-1949. g. – Pilsoņu kara laiks

No 1952. gada Grieķijā sākas jauns attīstības etaps. Iestāšanās ANO.
1967. gadā notiek militārais apvērsums, kas noveda pie militārās diktatūras.
Pēc 7 gadiem „melno pulkvežu” laiks ir beidzies: pie varas nāk pilsoņu valdība.
1922.-1974. g. raksturojams ar pretrunu saasinājumu sabiedrībā. Šajā periodā notika 14 puči un valsts apvērsumi. Rezultātā Grieķija sadalījās vairākās politiskajās nometnēs: komunistos, militārajās personās, monarhistos un demokrātiskas politikas piekritējiem. Vien 1974. gadā valsts saprata: tikai apvienojoties, Grieķija var attīstīties tālāk kā pilnvērtīga Eiropas valsts. 8. decembrī norisinājās pirmais patiesi demokrātiskais referendums, kura gaitā pilsoņi balsoja pret monarhiju. Grieķijā notika demokrātisko spēku konsolidācija Konsta Karamanļa smalkajā vadībā, kas bija Grieķijas Republikas prezidenta amatā no 1980. līdz 1995. gadam. 

1981. gadā Grieķija iestājas Eiropas Ekonomiskajā savienībā, bet vietējās vēlēšanās uzvar sociālistiskā partija. Viņas slavenais līderis, Andreas Papandreu, kļūst par valsts premjerministru, paliekot pie varas turpmākos 7 gadus.