Grieķi un grieķietes

Kādi viņi ir, grieķi?

Daudzi tiecas apmeklēt valsti, kurai bija lemts kļūt par Eiropas civilizācijas šūpuli. Un tikai atrodoties „dievu un varoņu valstī” (A. Puškins), var sajust visu Senās Helladas mākslas dziļumu. Tā ir saistīta, pirmkārt, ar dabu, kurā nav nekā pārspīlēta un nomācoša, kā arī ar tautas raksturu – ar mūsdienīgajiem grieķiem, lai kā viņi neatšķirtos no tālajiem priekštečiem.

Kādi viņi ir, šie grieķi?

Starp eiropiešiem grieķi izceļas ar mierpilnu, filozofisko attieksmi pret dzīvi. Grieķi, neskatoties uz lielu baznīcu un klosteru skaitu, ir mēreni reliģioza tauta. Gandrīz visi apmeklē baznīcas, bet lielākā daļa tikai uz Ziemassvētkiem un Lieldienām. Grieķi lepojās ar visu, kas ir saistīts ar viņu gadsimtiem ilgo vēsturi. Viņi neiznīcina pieminekļus, nenolād savu pagātni, bet vienmēr un visā jūt sevi kā seno hellēņu pēctečus. Viņi mīl un prot izklaidēties. Viņiem patīk atrasties starp cilvēkiem, ārā, svaigā gaisā, ko veicina valsts klimats.

Nekur Eiropā nav tāda festivālu, svētku un brīvdienu skaita. Tāpat arī pēc restorānu, tavernu, bāru, diskotēku skaita, tai ir grūti atrast līdzīgas. Grieķi nespēj liegt sev vēl vienu baudu – siestu: atpūtu dienas vidū (no 14.00 līdz 17.00).  Šajās stundās pilsētas teju kā izmirst, veikaliņi tiek slēgti. Grieķi pusdieno un ietur diendusu. Un pēc 21.00 vakarā sākas nakts dzīve, kas te ir ļoti daudzveidīga. Tauta izplūst uz ielas un piepilda tavernas, bārus un „grieķu naktsklubus” – „buzuki” (izpriecu iestādes, kur spēlē dzīvo grieķu mūziku). Tas viss turpinās līdz 3.00 -4.00 no rīta.

Nacionālo raksturu labi pauž daudzās un daudzveidīgās tautas dejas („sirtaki”, „kalamatjanos”, „kocari” u.c.). Laikam nav grieķa, kurš neprastu dejot. Turklāt, dara viņi to ar acīmredzamu baudu. Pie tam, stiprs alkoholiskais reibums – ne tikai nav obligāts, bet arī ir ļoti rets elements.

Ar grieķiem ir vienkārši uzturēt labas attiecības - vajag tikai ievērot vispārpieņemtās uzvedības normas. Apmeklējot baznīcas un klosterus, vajag cienīt cilvēku reliģiskās jūtas un sekot pieņemtajām normām. Kā obligāts nosacījums daudzu baznīcu un klosteru apmeklējumam, ir pieklājīgs apģērbs ar apsegtiem pleciem. Šorti, mini svārki un bikses sievietēm šajā gadījumā nav pieļaujamas. Taču apsegt galvu sievietēm nav obligāti. Dažos klosteros apmeklējuma laikā tūristiem izdala speciālos svārkus, platas bikses vai halātus.